Cik bija iespējams savākt lopbarību, tik savācām, jo pagājušais gads šajā ziņā bija smags. Te arī pierādās lauksaimnieku sīkstums un radošuma spēja, ka sliktos laikos tiek meklēti visdažādākie risinājumi, lai savu biznesu varētu noturēt. Protams, lopbarības trūkums bija jūtams un lopbarības tirgus bija ļoti aktīvs, tieši zāles skābbarībai, kukurūzas skābbarībai un sienam. Saimniecības aktīvi tirgojās savā starpā, ja kāda nolēma vairs neturpināt saimniekot, tad sev pieejamo barību tirgoja citām. Pavasaris ir sagaidīts un ir cerības par labu jauno lopbarības sagatavošanas sezonu. Tās saimniecības, kas turpina strādāt, ir darījušas visu, lai to arī panāktu un notiek aktīva gatavošanās jaunajam lopbarības sagatavošanas cēlienam. Ir, protams, dzirdēts par saimniecībām, kas šo ziemu nav pārdzīvojušas. Droši vien, ka tikai nedaudzām lopbarības trūkums ir bijis galvenais iemesls pārtraukt biznesu vai pārorientēties. Vairāk izskatās, ka tas ir bijis apstākļu kopums, kas licis šādu lēmumu pieņemt un lopbarības trūkums ir bijis vien pēdējais piliens. Pagājušā gada rudenī un ziemas periodā piena ražošanas saimniecības ir ļoti aktīvi samazinājušas lopu skaitu, pastiprināti veikušas lopu brāķēšanu, pārdevušas lopus Polijas uzpircējiem, lai ziemā barības pietiktu kvalitatīvākajiem dzīvniekiem.