Apelācijas instance oktobrī pabeigs vērtēt spriedumu lietā par rindu mājas nojaukšanu pie Mārupē nozāģētā dižozola

Rīga, 28.aug., LETA. Administratīvā apgabaltiesa plāno 9.oktobrī pēc būtības rakstveida procesā izskatīt apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru nolemts, ka jānojauc Mārupē pie nozāģētā dižozola uzbūvētā rindu māja, aģentūra LETA noskaidroja tiesā.

Pirmās instances tiesa atcēla izdoto būvatļauju un atzina rindu mājas būvniecību par patvaļīgu. Tiesas ieskatā, būvniecību nemaz nedrīkstēja sākt, un nams tika būvēts pārāk tuvu dižkoka stumbram.

Tiesas lēmums uzliek pienākumu atjaunot zemes gabala iepriekšējo stāvokli. Tas nozīmē, ka ēka jānolīdzina līdz ar zemi.

Jau ziņots, ka Mārupē 2022.gadā neatļauti tika nozāģēts vismaz gadsimtu vecs ozols. Iespējams, koks nozāģēts, jo tas traucēja blakus esošajai rindu māju projekta "Dižozolu nami" jaunbūvei.

Sākotnēji policija sāka kriminālprocesu par patvaļīgu koku ciršanu, bet pārkvalificēja to pēc Krimināllikuma panta par īpaši aizsargājamo dabas teritoriju iznīcināšanu vai bojāšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums. Izmeklēšanu šajā kriminālprocesā turpina Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde.

Projekta "Dižozolu nami" attīstītāja un būvuzņēmēja SIA "Zeninvest" līdzīpašnieks un valdes loceklis Oskars Kalniņš pēc dižozola nozāģēšanas aģentūrai LETA noliedza saistību ar šo noziegumu un apgalvoja, ka rindu māju būvlaukumā būvnieki neesot bijuši kopš 2022.gada aprīļa, kad projektam anulēta būvatļauja. Kalniņam un Jegoram Gulbim pieder katram pa 50% "Zeninvest" kapitāldaļu, liecina "firmas.lv" informācija.

Administratīvajā apgabaltiesā atrodas "Zeninvest" apelācijas sūdzība par pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru atteikts novākt pie Mārupes nocirstā dižkoka stumbru un likvidēt īpaši aizsargājamās dabas teritorijas statusu. Stumbru iepriekš aizliedza aizvākt Dabas aizsardzības pārvalde.

Administratīvā rajona tiesa atzina, ka ikvienam augošam dižkokam pašam par sevi lielākā vai mazākā mērā piemīt visas četras dabas pieminekļa aizsardzībai paredzētās vērtības - gan ekoloģiskā, gan kultūrvēsturiskā, gan estētiskā, gan arī zinātniskā. Koka augtspējas zudums nenoliedzami maina aizsargājamās teritorijas vērtību, tomēr tā ir pārvērtējama individuāli, apsverot katra konkrētā gadījuma specifiskos apstākļus. Izskatāmajā gadījumā dižkokā ir konstatētas īpaši aizsargājamu sugu dzīvotnes, kas ir par pamatu aizliegumam pārvietot nocirstā aizsargājamā koka stumbru.