Šis ir ļoti labs brīdis skolu tīkla optimizācijas pabeigšanai. Ir ļoti skaidri jāpasaka, ka var būt mazas sākumskolas tuvu dzīvesvietai, taču tad ir jārēķinās ka šādā skoliņā, piemēram, ar 15 bērniem, būs divi skolotāji, ieskaitot direktoru. Šāds modelis sākumskolā ir pieņemams. Savukārt vidusskolām gan jābūt pietiekami lielām, tur ir jābūt visiem attiecīgo specialitāšu skolotājiem un viņiem jāspēj nodrošināt pilna slodze. Apstākļi ir labvēlīgi tāpēc, ka ir notikusi administratīvi teritoriālā reforma, novadi ir kļuvuši lielāki un pašpietiekamāki. Līdz ar to teorētiski vajadzētu būt vieglāk pieņemt šādus politiskus lēmumus. Diemžēl līdz šim nevienai valdībai nav pieticis politiskās drosmes paātrināt skolu tīkla sakārtošanu. Manuprāt, bumbiņas nodošana pašvaldībām, sakot - lūk, jums nauda, jūs esat skolu dibinātāji, paši arī rīkojaties, - nebija pareizs lēmums. Pašvaldības atklāti saka, ka nevar pieņemt lēmumus par skolu slēgšanu, jo nevēlas riskēt ar nākamo vēlēšanu rezultātiem un aicina valsti centralizēti noteikt kritērijus skolu pastāvēšanai. Sliktākais ir tas, ka šajā politiskajā diskusijā tiek piesaukti skolotāji, kas nekādā mērā nevar ietekmēt skolu slēgšanu vai neslēgšanu. Faktiski tieši skolotāji ir pašreizējās situācijas ķīlnieki un daudzi ir spiesti strādāt vairākās skolās vai mācīt papildu mācību priekšmetus, kuros viņi nav speciālisti, lai savāktos pilna slodze un būtu normāls atalgojums. Es gribētu vēl pieminēt, ka valstī katastrofāli trūkst publiski pieejamas informācijas par skolu uzturēšanas izmaksām. Tā ir ļoti slikta situācija, kas kavē lēmumu pieņemšanu. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētījumi liecina, ka Latvija vispārējai izglītībai tērē procentos no iekšzemes kopprodukta vairāk nekā vidēji tērē OECD valstīs, taču lauvas tiesa finansējuma aiziet ēku uzturēšanai, nevis skolotāju algām, metodisko materiālu izstrādei utt. Respektīvi, nauda aiziet infrastruktūrā, nevis cilvēkos. Tas ir saknē nepareizi.