Inflācijas šoks - vai trakākais aiz muguras?
Straujākais inflācijas kāpuma periods visdrīzāk jau ir palicis aiz muguras. Tomēr augstas cenas ir problēma, ar kuru nāksies sadzīvot vēl labu laiku, ir pārliecināti eksperti.
Ikmēneša patēriņa cenu kāpums par divciparu skaitļiem, salīdzinot ar atbilstošo laiku pirms gada, kas ilga no 2022.gada pavasara līdz pat teju 2023.gada vidum, šķiet atsvieda Latvijas iedzīvotājus jau piemirstos ekonomikas turbulences periodos 90.gados un 2008.gada finanšu krīzes laikā.
Eksportam labs gada sākums
Šoreiz galvenais belziens pa patēriņa cenām bija saistīts ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, kas uz augšu uzrāva daudzu energoresursu veidu, kā arī pārtikas cenas. Kaut arī karš Ukrainā augstu inflāciju izraisīja visā Eiropā un ne tikai, Baltijas valstīs patēriņa cenu kāpums bija krietni straujāks nekā daudzviet citur Eiropas Savienībā un cenu pieauguma temps neatslāba daudz ilgāk.
“Tam ir vesela virkne iemeslu. Straujākais cenu kāpums visā pasaulē bija Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ, un tas pamatā bija energoresursu un pārtikas cenu kāpums. Baltijā šo cenu kāpums bija straujāks nekā eirozonā vidēji. Viens no iemesliem ir ciešāka sasaiste ar Krievijas ekonomiku un lielāka atkarība no tās resursiem. Otrs - Baltija ir relatīvi nabadzīgāka nekā eirozona kopumā, un līdz ar to pārtika un energoresursi aizņem lielāku daļu mūsu patēriņa grozā. Tādēļ arī tad, ja šo preču grupā inflācija būtu līdzvērtīga visā eirozonā, mūs tas skartu vairāk, jo patēriņa grozā šo preču īpatsvars ir lielāks,” skaidro Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.
Viņš norāda arī uz citiem iemesliem, kādēļ situācija ar inflāciju bija tik smaga. Piemēram, Latvijas uzņēmumi ir relatīvi mazi un nevar izlīdzināt izmaksu kāpumu tik sekmīgi kā lielie koncerni citās eirozonas valstīs. Savukārt iepriekšējos periodos piedzīvotais algu kāpums, kas bija lielāks nekā citur Eiropā, kā arī pandēmijas laikā izveidojušies uzkrājumi Latvijas iedzīvotājiem sākotnēji lika inflācijas kāpumu uztvert pat diezgan mierīgi un uzņēmumi resursu izmaksu kāpumu uz preču un pakalpojumu gala cenām pārlika daudz vieglāk nekā daudzi kolēģi Rietumeiropā. Būtībā kārtīga sabiedrības sašutuma vētra par cenām sākās vien 2023.gada vasarā, kad beidzās valdības noteiktās kompensācijas apkures rēķiniem. Pirmie zem “sociālo tīklu viedokļa” sitiena nonāca pārtikas tirgotāji, bet visai drīz tiem sekoja arī elektroenerģijas sadales un pārvades operatori, kuru tarifu pieaugums no 1.jūlija vēl vairāk pielēja eļļu ugunī.
Kaut arī uzņēmumi, kuri ir palielinājuši cenas, to skaidro ar objektīviem faktoriem, kuru arī pašlaik netrūkst, ir parādījies arī tāds termins kā “alkflācija”, ar ko apzīmē alkatības diktētu cenu celšanu.
Arī Mārtiņš Kazāks norāda, ka konkurence atsevišķos ekonomikas segmentos Latvijā nav pietiekami asa un tādēļ uzņēmumiem ir relatīvi vienkārši izmaksu kāpumu pārvirzīt uz patērētāju pleciem.
“Diemžēl tā ir arī sava veida negausība no uzņēmēju puses, un cenu kāpums atsevišķās jomās ir krietni straujāks, nekā to varētu pamatot ar izmaksu kāpumu. Iespējams, atsevišķi uzņēmēji domā, ka, ja visi ceļ cenas, tad es arī celšu! To redzam arī uzņēmumu peļņas maržās - ekonomika stagnē, neaug, bet uzņēmumu peļņas maržas ir ļoti noturīgas un atsevišķos segmentos pat kāpjošas. Negausība ir daļa no problēmas,” uzsver centrālās bankas vadītājs.
Viņš gan brīdina, ka cerēt uz ieguvumiem ilgtermiņā šajā situācijā ir naivi. Ja uzņēmumi tagad nepamatoti ceļ cenas, tas nozīmē, ka nākotnē viņus gaida vismaz līdzvērtīgs algu kāpums, un tas būtiski mazinās viņu konkurētspēju un nākotnē sacensties ar citu valstu uzņēmumiem būs krietni grūtāk.
Enerģija diktē cenu korekcijas
Pirmo grūdienu straujajam inflācijas kāpumam 2022.gadā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā deva tieši energoresursu cenas. Krievija bija un daudzās Eiropas valstīs joprojām ir nozīmīga dabasgāzes piegādātāja. Samazinot vai vispār pārtraucot dabasgāzes iegādes no Krievijas, strauji auga pieprasījums pēc sašķidrinātās dabasgāzes (LNG), uz augšu raujot gāzes cenas, kas tālāk jau ietekmēja elektrības cenas.
“Pagājušais gads bija sarežģīts. Tas bija sarežģīts patērētājiem, kuriem nācās maksāt par gāzi vairāk, tas bija sarežģīts gāzes piegādātājiem, jo situācija, ka viena LNG kuģa krava var maksāt vairāk nekā 200 miljonus ASV dolāru, nevienam nebija vienkārša,” atzīst Igaunijas gāzes uzņēmuma "Eesti Gaas" valdes priekšsēdētājs Marguss Kāziks.
Tomēr pašlaik tieši energoresursu cenas ir tās, kas inflācijas skrējienu palīdz bremzēt gan Latvijā, gan pasaulē.
“AJ Power” uzņēmumu grupas vadītājs Roberts Samtiņš uzsver, ka šobrīd mēs varam vērot cenu stabilizāciju. Gāzes cenas ziemai ir stabilizējušās aptuveni 50 eiro par megavatstundu (MWh) līmenī, bet elektrības cenas nākamās ziemas līgumiem ap 120-130 eiro par MWh.
“Cenas, protams, svārstās, bet, salīdzinot ar iepriekš piedzīvotajām ekstrēmajām svārstībām, pašlaik tās ir salīdzinoši nelielas. Tādēļ pašlaik situācija ir stabila un pat ar lielāku iespējamību, ka notiek cenu korekcija uz leju. Tomēr pēdējie trīs gadi rāda, ka ārkārtēji notikumi jau ir teju kļuvuši par normu,” atzīst Samtiņš.
Tāpat, ja pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā bija pamatīgas bažas, vai Eiropai pietiks gāzes, un Krievijas propagandisti kaimiņzemes TV kanālos nekautrējās zīmēt apokaliptiskas ainas ar tumsā grimstošām Eiropas pilsētām un salstošiem iedzīvotājiem, tad tagad ir skaidrs, ka nekas tamlīdzīgs nedraud arī jaunajā apkures sezonā. Eiropas gāzes krātuves ir gandrīz pilnas jau vasaras beigās.
Vienlaikus ir skaidrs, ka, lai gan enerģijas cenas ir pamatīgi kritušās pēc ekstrēmajām svārstībām 2022.gadā, nav nekāda pamata cerēt, ka tās drīz atgriezīsies kādreizējos līmeņos.
“Es paredzu, ka vēl būs vajadzīgs gads vai divi, lai mēs redzētu tādas gāzes cenas kā pirms Ukrainas kara izraisītās krīzes, jo gāzes pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvars joprojām ir ļoti trausls. Tomēr, ja mēs runājam par ilgāku laiku, tad tā LNG kapacitāte, kas pašlaik augsto cenu un piegāžu trūkuma dēļ ir izbūvēta - pārsvarā ASV, bet arī citās pasaules valstīs -, spiedīs cenas uz leju,” saka “Eesti Gaas” vadītājs Kāziks.
Ar pārtiku - daudz grūtāk
Kamēr energoresursu cenas ne tikai Latvijas, bet visas pasaules mediju ziņu virsrakstos dominēja 2022.gada otrajā pusē, šogad par “zvaigzni” kļuva pārtikas cenas. Ja vēl līdz 2022.gada rudenim pārtikas cenu kāpums notika vienotā solī ar kopējo inflācijas rādījumu, tad no oktobra un it īpaši novembra arvien grūtāk bija nepamanīt to, ka pārtikas cenu pieauguma līkne ir atrāvusies no kopējās inflācijas līknes un aizgājusi pati savā trajektorijā uz augšu. Par pārtikas patēriņa cenu stabilizēšanos varēja sākt runāt vien no marta, bet par kāpuma tempa samazināšanos tikai no jūlija. Arī Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka kopš maija tieši pārtikas cenām bija lielākā ietekme uz kopējo inflāciju, apsteidzot līdzšinējo līderi - ar mājokli saistītās izmaksas.
Turklāt arī Latvijas sabiedrībai ilgstoši augstā inflācija radīja arvien lielākas un lielākas problēmas, tādēļ ikdienas pārtikas produktu cenas veikalu plauktos nonāca zem pamatīgas patērētāju lupas, un sociālo tīklu lietotāji neslinkoja tās salīdzināt ar maksu par analoģiskiem produktiem citās valstīs, kas ļoti bieži Latvijai bija neglaimojoši. Galveno grēkāžu lomā bieži vien nonāca tirgotāji, jo arī daudzi pārtikas ražotāji šoreiz nolēma neklusēt un stāstīja, ka savas cenas nav cēluši, lai gan viņu izstrādājumi veikalu plauktos ir kļuvuši dārgāki.
“Rimi Latvia” valdes priekšsēdētājs Valdis Turlais savukārt uzsver, ka nevar atrauti skatīties uz vienu vai otru produktu veikalu plauktos. “Vienam produktam var vispār nebūt uzcenojuma, citam produktam tas ir lielāks, bet stāsts par to, ka lieli uzcenojumi ir tirgotāju politika, ir muļķības un es pat teiktu, ka nedaudz melošana. Es domāju, ka tas, uz ko tiešām ir jāskatās, ir uzņēmumu peļņa,” uzsver Turlais, piebilstot, ka “Rimi Latvia” pērn peļņa bija aptuveni uz pusi mazāka, nekā tā būtu normālā situācijā, ko gan nevarot teikt par dažiem labiem pārtikas produktu ražotājiem un piegādātājiem.
“Protams, ka mēs beigās esam tie, kuri pie preces nomainām to cenas zīmi. Bet skaidrs, ka lielākie cenu izmaiņu cēloņi ir pavisam citi - enerģijas cenas, ģeopolitiskā situācija, izejvielu cenas, kuru dēļ ražotāji produktu cenas ir spiesti mainīt. Mēs arī regulāri piegādātājiem uzdodam daudz un dažādus jautājumus un neļaujam tik vienkārši cenas celt. Ja beigās mēs cenas paceļam, tad ne jau, lai vairotu savu peļņu, bet tāpēc, ka tāda ir situācija,” saka Turlais.
Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja Ingūna Gulbe gan uzsver, ka Latvijas situācija nav ne ar ko īpaša, jo Latvijā, tāpat kā pasaulē un visā Eiropas Savienībā, sākoties karam Ukrainā, pagājušā gada vidū iestājās šoka situācija, pārtrūka ierastās loģistikas ķēdes un cenu kāpums bija ļoti straujš.
“Arī citās valstīs ir redzama cilvēku neapmierinātība un diskusijas par to, ka cenas ir par augstu. Pirkumi samazinās ne tikai naudas izteiksmē, bet arī tajā, cik kilogramu un litru nopērk. Turklāt tā ir problēma arī Rietumeiropas valstīs, kur pirktspēja ir daudz augstāka. Kādēļ pie mums tas "troksnis" ir nedaudz lielāks? Tādēļ, ka mūsu kopējā pirktspēja ir nedaudz mazāka un tādēļ mēs esam jutīgāki. Ja bagātās valstīs iedzīvotāji pārtikai tērē mazāk nekā 10% no saviem ienākumiem, tad mums šis īpatsvars ir aptuveni 20%,” skaidro Gulbe.
To, ir vai nav pārtikas cenas Latvijas veikalos pamatotas un cik atbilstoši normālai situācijai ir tirgotāju uzcenojumi, pēta arī Konkurences padome.
Turklāt, ja enerģētikā pašlaik ir diezgan skaidri redzama cenu samazināšanās tendence, ko izjaukt varētu vien kādi iepriekš neprognozējami notikumi, tad pārtikas segmentā pašlaik ir vēl ļoti daudz nezināmo. Vietējā līmenī cenu kritumu negatīvi varētu ietekmēt šā gada laikapstākļi, kad vēlas salnas mijās ar ilgstošu sausumu, bet vasarā gana lielas sējumu un stādījumu platības “nopļāva” krusa. Savukārt globālā līmenī papildus lauksaimniecībai nelabvēlīgajiem laikapstākļiem - jo Latvijā šajā ziņā nebija unikāla - savu artavu jau atkal varētu radīt Krievija, kas nolēma sabotēt “labības darījumu” ar Ukrainu un tādējādi radīja papildu stresu pasaules labības tirgos.
“Cenām pašlaik ir jāiet uz leju, tā ir taisnība. Bet domāt, ka šis kritums tikai visu laiku turpināsies un mēs atkal dzīvosim leiputrijā, kāda bija pirms šī lielā kāpiena… Tā tas nav un nebūs. Tas vienkārši vairs nav iespējams. Daudzas izmaksu komponentes ir pieaugušas un nesamazināsies. Uz efektivitātes rēķina var kaut ko panākt, bet arī tam ir robežas. Domāt, ka viss būs lēti, daudz un lielā izvēlē, nav pamata,” atzīst Gulbe.
Rīcība un tās trūkums
Pašlaik par galveno “cīnītāju” pret inflāciju ir kļuvusi Eiropas Centrālā banka (ECB), kura, līdz ar citām lielo ekonomiku centrālajām bankām, sistemātiski ceļ procentu likmes, lai bremzētu aizņemšanos, ekonomikas attīstību un līdz ar to arī patēriņa cenu kāpumu. ECB mērķis ir inflācijas atgriešanās pie 2% līmeņa. Vienlaikus ECB likmju celšana izraisa arī protestus, jo aug arī jau izsniegtu kredītu izmaksas, bet straujš patēriņa cenu kritums nav redzams.
Latvijas Bankas prezidents gan uzsver, ka straujas izmaiņas gaidīt nevajag, jo standarta cikls procentu likmju ietekmei uz ekonomiku ir pusotrs divi gadi, un ECB likmju celšanu sāka no “negatīvas teritorijas” un tikai 2022.gada vasarā tās atgriezās nulles līmenī.
Vienlaikus pamats ir arī kritikai, tādēļ, ja sākotnēji ECB likmju celšana notika bez liekām diskusijām, tad tagad jau ir jāsāk vērtēt, vai inflācijas bremzēšanas politika nerada pārāk lielas negatīvas blaknes. “Ja iepriekš bija viens risks - pārāk augsta inflācija -, tad pie augstāka likmju līmeņa jau sāk parādīties divpusēji riski - ja likmes būs pārāk augstas, tad sabremzēšanās ekonomikā var būt spējāka, nekā tas ir nepieciešams,” atzīst Kazāks. Pašlaik ir skaidrs, ka straujākais ECB procentu likmju kāpums ir jau aiz muguras, jo inflācija sāk samazināties visā eirozonā.
Vienlaikus ir redzams, ka atbildība par inflācijas mazināšanu Latvijā ir nodota teju vai tikai ECB rokās, bet Latvijas valdība, vismaz kamēr premjera krēslā atradās Krišjānis Kariņš, šo procesu nekā citādāk kā ar publiskiem “fui” tirgotājiem vai elektroenerģijas sadales un pārvades operatoriem ietekmēt nemaz negrasījās. Valdība iepriekšējā ziemā piešķīra apjomīgas kompensācijas, lai segtu mājsaimniecību apkures rēķinus, kuri pārsniedza noteiktu līmeni, bet fiskālie instrumenti tā arī ir palikuši neizmantoti. Ir ekonomikas apskatnieki, kas pat uzjautrinās, ka acīmredzot valdības spēcīgākais ierocis pret inflāciju ir Kariņa valdības zemkopības ministra Didža Šmita regulārās uzstāšanās TV rīta raidījumos, kuros tiek atkārtota tēze par 300% uzcenojumu tirdzniecības tīklos.
No vienas puses, tas arī ir saprotams, jo pašlaik krietni aug izdevumi aizsardzības mērķiem, nemaz nerunājot par hronisko naudas trūkumu veselības aprūpei un izglītībai, tādēļ katrs eiro budžetā ir svarīgs. Tomēr no otras puses, argumentam, ka pārtikas cenas nekādi nespētu spiest uz leju, piemēram, pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes samazināšana pārtikas pamata produktiem, jo starpību noteikti kabatā iebāztu tirgotāji, virkne ekspertu vienkārši netic.
“Mēģina izdomāt un atrast visādus argumentus, kāpēc to nedarīt. Īstenībā ir tikai viens arguments, kādēļ PVN nesamazināt. Tas ir visvieglāk iekasējamais nodoklis valsts budžetā, ko pēc tam pirms vēlēšanām visiem žēlīgi dalīt un teikt, re, kādi mēs labi, re, kā mēs jums iedevām, balsojiet par mums! Neviena cita normāla iemesla, kādēļ nesamazināt PVN pārtikai, nav. Šajā jautājumā ir iekšā daudz ekonomikas - ātrāka naudas aprite un daudz citu labumu, kuri jau parādījās pēc samazinātās PVN likmes ieviešanas dārzeņiem. Nodokļa ieņēmumi nesamazinājās, darba vietu skaits nozarē pieauga, algas pieauga,” kategoriska ir Gulbe.
Arī “Rimi Latvia” vadītājs Turlais atgādina, ka tirgotāji ar valdību ir slēguši vienošanās gan laikā, kad ieviesa eiro, gan, kad samazināja PVN likmi dārzeņiem un augļiem, un neviens nevarot pārmest, ka tirgotāji savu vienošanās daļu nebūtu ievērojuši un cenas cēluši uz izmaiņu rēķina.
Citāti:
“Pēdējie trīs gadi rāda, ka ārkārtēji notikumi jau ir teju kļuvuši par normu”
“AJ Power” uzņēmumu grupas vadītājs Roberts Samtiņš
“Mēs beigās esam tie, kuri pie preces nomainām to cenas zīmi. Bet skaidrs, ka lielākie cenu izmaiņu cēloņi ir pavisam citi”
“Rimi Latvia” valdes priekšsēdētājs Valdis Turlais
“Domāt, ka viss būs lēti, daudz un lielā izvēlē, nav pamata”
Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja Ingūna Gulbe