Kreditēšana nonākusi zem lupas
Bankas pietiekami nekreditē tautsaimniecību, tādēļ tā neattīstās. Uzņēmumi nesagatavo pietiekami pārliecinošus projektus kreditēšanai un dzīvo pelēkās ekonomikas zonā. Tieši tik pretrunīgi argumenti jau gadiem skan visās diskusijās, kurās ir runa par banku lomu ekonomikā.
Turklāt, ja iepriekšējos gados rādīšana vienam uz otru kā galveno sprunguli riteņos no banku un uzņēmēju puses vēl notika bez balsu pacelšanas virs pieklājības normās pieņemtā līmeņa, tad Krievijas iebrukums Ukrainā šai pretstāvei ir piešķīlis pavisam citu asumu. Karš palaida vaļā mehānismu, kad gluži kā domino kauliņi viens uz otra sāka krist panika par energoresursu pietiekamību un straujš to cenu lēciens, ilgi nepieredzēta inflācija teju visās dzīves jomās, centrālo banku centieni iegrožot patēriņa cenu celšanos ar augstākām bāzes procentu likmēm, attiecīgs kredītprocentu likmju kāpums un ekonomikas attīstības sabremzēšanās. Šādos mirkļos tiek pārbaudīts ikviena uzņēmuma un ikvienas ekonomikas “kabatu dziļums” jeb tas, cik ir sastrādāts iepriekš, lai vairāk vai mazāk komfortabli pārlaistu krīzes periodu.
Latvijas un tās uzņēmumu “kabatu dziļums” nav viendabīgs, un ļoti daudz ir to, kuru kabatas ir izrādījušās pat ļoti seklas. Par vienu no situācijas vaininiekiem ir nosauktas bankas, kuru konservatīvā pieeja kreditēšanai iepriekš nav ļāvusi ar pietiekamu jaudu attīstīties ne daudziem uzņēmumiem, ne ekonomikai kopumā. Vēl trakāk - laikā, kad procentu likmes “staigā” daudz straujāk, nekā tas būtu normālā situācijā, bankas arī pamanās darboties ar pamatīgu peļņu, kas ir kā dadzis acīs tiem, kuriem šajā laikā ir grūti savilkt kopā galus. Ne velti virknē valstu bankām tiek piemēroti vai draud papildu nodokļi, jo skaidrs, ka to lielā peļņa nav saistīta ar banku izcilību uzņēmējdarbībā, bet gan ar tagad valdošo situāciju, kas ļauj celt procentu likmes kredītiem, daudz mērenāk palielināt tās depozītiem un starpību ielikt kabatā. Tomēr vai viss ir tik vienkārši?
Kūtrā kreditēšana
“Līdz šim bankas ir braukušas ar otro ātrumu. Es domāju, ka nudien var ielikt trešajā ātrumā un skatīties, kur ir iespējams braukt arī ar ceturto ātrumu. Protams, ir jāvērtē riski, bet ir redzams, ka iepriekš bankas ir pamanījušās riskus nevis vadīt, bet no tiem vispār izvairīties,” banku līdzšinējo attieksmi pret kreditēšanu raksturo Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.
Statistikas dati tiešām skaidri apliecina, ka kredītu portfelis Latvijā ir vismazākais Baltijā. Ja Igaunijā banku izsniegto kredītu kopējais apjoms šā gada 1.ceturkšņa beigās bija 26,8 miljardi eiro, Lietuvā - 26,1 miljards eiro, tad Latvija velkas pamatīgā astē ar 15,5 miljardu eiro kopējo kredītportfeli. Tātad daudziem citiem ekonomikas parametriem esot vienam no otra diezgan salīdzināmā attālumā, kreditēšanas ziņā Latvija no abām kaimiņvalstīm atpaliek par vairāk nekā 10 miljardiem eiro.
Viens no iemesliem robam tieši Latvijā izsniegto kredītu apjomā ir saistāms vēl ar 2008.gada finanšu dižķibeli, kurā Latvijas kredītņēmēji un bankas apdedzinājās vissmagāk. Ja Igaunijas bankās pakāpeniska un mērķtiecīga kredītportfeļa audzēšana pēc finanšu krīzes sisto rētu dziedēšanas ir vērojama jau no 2012.gada, bet Lietuvā - no 2015.gada, tad Latvijā pirmskrīzes kredītportfeļa apjoms nav atgūts līdz pat šai dienai.
Bankām gan būtu grūti meklēt vainīgos kādreizējām nelaimēm ārpus pašu sienām, bet eksperti norāda, ka finanšu krīzes laikā piedzīvotais pamatīgu psiholoģisku traumu ir atstājis ne tikai bankām, bet arī daudziem kredītņēmējiem. Tādēļ pie kūtrās kreditēšanas nevar vainot tikai bankas, kuras pēc savulaik gūtajām mācībām cenšas izvairīties no riskiem, bet arī potenciālos kredītņēmējus, kuri ar aizņēmumiem sasieties vairs nevēlas.
“Ir redzams, ka pēc 2008.gada finanšu krīzes daudzi baidās izmantot kredītresursus. Turklāt tas attiecas gan uz privātpersonām, gan uzņēmumiem - labāk neriskē, labāk neaizņemas naudu, lai varētu straujāk attīstīties, bet labāk tā piesardzīgi, labāk lēnītiņām. Pat, ja uzņēmums ir fantastisks, ražo ļoti labu produktu vai sniedz labus pakalpojumus un varētu savus darbības apjomus iepriekšējos gados dubultot vai trīskāršot, uzņēmēji piesardzības dēļ ir izvēlējušies to nedarīt. To arī nevar pārmest, bet tas ir radījis tieši tādu ekonomisko realitāti, kāda tā pašlaik ir,” saka konsultāciju kompānijas "EY" partneris Baltijas valstīs Guntars Krols.
Jaunā realitāte
Visas nedienas, kuras pēdējos gados ir gājušas pāri pasaulei un Latvijai, ir izraisījušas arī pamatīgu ekonomikas sabremzēšanos. Šādos mirkļos kreditēšana ir vitāli svarīga, lai dotu impulsu jaunam uzrāvienam un palīdzētu no stagnācijas vai pat krituma fāzes ātrāk tikt ārā. Tomēr tam visam pašlaik ir pamatīgs šķērslis - inflācija un centrālo banku centieni to mazināt. Veids, kā slāpēt patēriņa cenu kāpumu ar monetārās politikas instrumentiem, ir vienkāršs - tiek celtas bāzes procentu likmes, tas uz augšu ceļ arī mainīgās kreditēšanas likmes, aizņemšanās kļūst dārgāka, ekonomikā caur jauniem kredītiem ieplūst mazāk naudas, ir mazāk resursu tēriņiem, kas savukārt ar laiku ražotājiem un tirgotājiem liek mainīt cenu politiku.
Proti, viss ir ļoti labi līdz mirklim, kad augstākās procentu likmes jau sāk bremzēt ekonomikas attīstību par daudz. Problēma ir tajā, ka Eiropas Centrālās bankas (ECB) likmju celšanas politika vienlīdzīgi attiecas uz visu eirozonu, bet tajā ir valstis ar ļoti dažādu turīguma pakāpi.
Latvijas Bankas ekonomists Vilnis Purviņš skaidro, ka eirozonā vidēji un vairumā lielo un vidējo eirozonas dalībvalstu kredītu attiecība pret iekšzemes kopproduktu (IKP) pārsniedz 70-80% līmeni, un kreditēšanas aktivitātes ierobežošana joprojām saglabā augstu ekonomikai pieejamo kredītresursu bāzi, lai gan no jauna izsniegto kredītu mazināšanās ierobežo ekonomikas aktivitāti un sekmē inflācijas iegrožošanu. Savukārt eirozonas valstīs ar zemu kredītu attiecību pret IKP, tostarp Latvijā, kur šī attiecība nesasniedz pat 30%, vērojamā kreditēšanas aktivitātes mazināšanās ne vien sabremzē ekonomikas ciklu, bet arī turpina kavēt ekonomisko izaugsmi vidējā un ilgākā termiņā.
Purviņš min, ka viens no rādītājiem finanšu cikla novērtēšanai ir privātā nefinanšu sektora kredītu atlikuma un IKP attiecības novirze no tās ilgtermiņa tendences jeb kredītu novirze. Liela pozitīva kredītu novirze liecina, ka kredītu atlikums kļuvis pārmērīgs un rada pastiprinātus riskus finanšu sistēmai. Savukārt negatīva kredītu novirze liecina, ka šādi riski ir zemi, bet vienlaikus tautsaimniecība var izjust attīstībai nepieciešamo kredītu deficītu. Tā tas ir arī Latvijā, kur kredītu novirze jau kopš 2010.gada ir negatīva. Vienlaikus Latvijas Bankas ekonomists gan min, ka pēdējo 10 gadu laikā negatīvā novirze samazinās, un 2023.gada 1.ceturksnī saskaņā ar kredītu šauro definīciju tā bija -11,9%.
Uzņēmēji pārmet, bankas taisnojas
Par to, ka tagadējā ģeopolitiskā situācija un tās izraisītās sāpīgās sekas ekonomikā, komplektā ar līdz šim ļoti konservatīvo pieeju kredītu izsniegšanai un tagad augošajām procentu likmēm, rada pamatīgas problēmas, arvien skaļāk norāda uzņēmēji.
“Banku likmju kāpums ražotājus ietekmē vienkārši dramatiski, un ņemt kredītus par tādiem procentiem daudziem uzņēmumiem, īpaši mazajiem un vidējiem, ir nereāli. Savukārt lielajiem ražotājiem šīs augstās banku likmes aptur vēlmi investēt,” situāciju raksturo Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure.
Viņa arī pārstāv to “nometni”, kas iestājas par virspeļņas nodokļa ieviešanu bankām šajā situācijā. “Kredītu procenti ir mežonīgi augsti, savukārt noguldījumu procenti ir paaugstinājušies ļoti nebūtiski. Bez šaubām, ka bankām veidojas virspeļņa un ir jādomā, kādā veidā to novirzīt ekonomikas attīstībai Latvijā. Bankas strādā Latvijā, un tām ir Latvijas uzņēmumu un iedzīvotāju noguldījumi, tāpēc ir jādomā, kā stimulēt ekonomiku. Tāpēc banku virspeļņas nodoklis ir tikai atbalstāms,” savu pozīciju pauž Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes vadītāja.
Savukārt banku pārstāvjiem ir sava atbilde gan par to, kādēļ kreditēšana Latvijā ir tik kūtra, gan par to, ka virspeļņas nodokļa ieviešana bankām neko nemainīs.
Finanšu nozares asociācijas valdes priekšsēdētāja Sanita Bajāre uzskata, ka sabiedrība pašlaik tiek “nogatavināta” šāda nodokļa ieviešanai, visās problēmās vainojot bankas. Viņa arī norāda uz to, ka augstāki kreditēšanas rādītāji, piemēram, Igaunijā un Lietuvā, nozīmē tikai vienu - Latvijā "klibo" uzņēmējdarbības vide, traucē ēnu ekonomika, korupcija un citas nebūšanas, kas kavē uzņēmumu attīstību. Tieši tas, ka daudzi Latvijas uzņēmumi atrodas t.s. "pelēkās ekonomikas" zonā, liedz tiem piešķirt aizdevumus. Tāpat Bajāre uzsver, ka bankas kopš 90.gadu sākuma ir pelnījušas un cietušas zaudējumus atbilstoši ekonomikas attīstības cikliem. Tostarp no 2004.gada banku vidējā kapitāla atdeve (ROE) bijusi 6,7%, kas ir zemāks rādītājs, salīdzinot ar citām nozarēm.
“Viedokļi par un ap banku darbību, kas pēdējo mēnešu laikā uzvirmojuši, rada ilūziju, ka banka ir kā liela māja, kas piestūķēta ar naudu. Savtīga, jo negrib dalīties ar citiem, tāpēc jāuzliek par pienākumu atvērt logus un durvis, lai daļa no bagātībām tiktu arī citiem,” ironizē “SEB Bankas” ekonomists Dainis Gašpuitis. Viņš uzsver, ka naudas aizdošana jeb kredīti ir cieši saistīti ar aizņemšanos, jo publiski piesauktās “savas naudas” jeb pašu kapitāla apjoms banku bilancē ir neliela daļa, bet paļauties tikai uz noguldītāju līdzekļiem ne vienmēr ir iespējams. Savukārt aizņemšanās arī bankām – vienalga, vai tā būtu obligāciju emisija, sindicētais kredīts vai starpbanku tirgus, - nav bezmaksas pasākums.
“Taisnība, kā parasti, ir kaut kur pa vidu. Es arī ļoti labi saprotu bankas, kuras saka, ka projektu daudzums un kvalitāte nav atbilstoša tam, lai notiktu plaša kreditēšana. Jau ilgstoši ir runāts arī par to, ka Latvijas uzņēmumiem pietrūkst pašu kapitāla, jo tomēr jābūt pareizai attiecībai, cik ir aizņemto līdzekļu un cik uzņēmējs riskē ar pašu kapitālu. Vienlaikus jāatzīst, ka bankas atsevišķos sektoros ir pārāk piesardzīgas,” rezumē "EY" partneris Baltijas valstīs Krols.
Nākotne nesolās pārāk rožaina
Lai gan, sākoties 2024.gada budžeta gatavošanas ciklam, galvenās diskusijas risinās ap tāda vai citāda veida nodokli bankām, ir skaidrs, ka tā galvenā jēga ir budžeta ieņēmumu papildināšana krīzes situācijā un sava veida “sods” bankām par to līdz šim piekopto politiku. Kreditēšanas apjomus tas neietekmēs, lai gan netrūkst populistisku politiķu, kuri šāda veida nodokli cenšas savīt ar kreditēšanu.
Skarbā realitāte gan ir tāda, ka kreditēšanas pieaugumu vai tā trūkumu noteiks norises ekonomikā, ECB politika, kara gaita Ukrainā un vēl daudz un dažādi faktori. Turklāt daudzi no šiem faktoriem joprojām ir nezināmi. Piemēram, ir visai grūti iztēloties, kā Eiropā varētu sākties ekonomikas atdzimšanas cikls, ja Ukrainā pilnā sparā turpinās karadarbība.
Latvijas Banka ir ļoti skaidri definējusi, ka vēlas redzēt, lai Latvijā kreditēšana nevis vienkārši aug, bet gan aug straujāk par Latvijas IKP, ar ko iepriekš ir bijušas pamatīgas problēmas. Bankas to savukārt pašlaik nesola.
“Nu redzat, brīdī, kad gada inflācijas prognoze ir 8,5% un ECB piekopj ekonomikas slāpēšanas politiku, šogad runāt par ekonomikas izaugsmi, ļoti apsteidzošu kreditēšanas portfeļa pieaugumu, es domāju, nav pamata. Arī Latvijas Bankas prezidents ļoti precīzi min, ka tas ir tad, kad atsāksies ekonomiskā izaugsme. Jebkurā gadījumā mums ir ļoti svarīgs arī pieprasījuma faktors, lai būtu uzņēmēji, kas ir gatavi attīstīties un ir gatavi ieguldīt savos uzņēmumos. Tad attīstīsies arī veselīga kreditēšana. Balstoties uz pagājušā gada un šī gada pirmā ceturkšņa rezultātiem, mēs prognozējam, ka kreditēšanas portfelis varētu augt. Bet es nevaru apsolīt, ka tas būs virs nominālā iekšzemes kopprodukta pieauguma,” atzīst Bajāre.
Tikmēr ikvienā sliktumā ir arī savs labums. Pēdējos gados biržā ir vērojams burtiski bums ar jaunām uzņēmumu obligāciju emisijām. Tas vieš cerības, ka Latvijas uzņēmēji beidzot ir pamanījuši, ka bez banku kredītiem eksistē arī citi finansējuma piesaistīšanas veidi un, lai arī ar novēlošanos, bet sāk tos izmantot.
Citāti:
“Ir redzams, ka iepriekš bankas ir pamanījušās riskus nevis vadīt, bet no tiem vispār izvairīties”
Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks
“Taisnība, kā parasti, ir kaut kur pa vidu”
"EY" partneris Baltijas valstīs Guntars Krols
“Kreditēšanas portfelis varētu augt. Bet es nevaru apsolīt, ka tas būs virs nominālā IKP pieauguma”
Finanšu nozares asociācijas valdes priekšsēdētāja Sanita Bajāre