Darba tirgus uz "karstas pannas"

Darba tirgus uz "karstas pannas"

Inguna Ukenābele, LETA

Situācija darba tirgū uzņēmējiem nu jau labu laiku rada lielas galvassāpes. Maz brīvu darbinieku, ne vienmēr prasībām atbilstošas darba prasmes, kā arī kārtīgs atalgojuma lēciens. Prognozes liecina, ka darba tirgus “karsts” saglabāsies arī turpmāk.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka strādājošo vidējā bruto darba samaksa 2024.gada pirmajā pusē, salīdzinot ar atbilstošo periodu gadu iepriekš, auga par 10,3%, 2023.gadā, salīdzinot ar 2022.gadu, - par 12%. Tomēr visi šie skaitļi ir jāskata kontekstā ar inflāciju, kas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un tā radītā šoka, 2022.gadā auga par 17,3%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bet 2023.gadā patēriņa cenas pakāpās par vēl 8,9%. Tādēļ, lai gan no vienas puses darba samaksas pieaugumu var vērtēt kā iespaidīgu, faktiski tas tikai pamazām kompensēja inflācijas radīto mājsaimniecību pirktspējas kritumu. Arī darba devēji resursu un tostarp darbaspēka izmaksu kāpumu lielākoties spēja pārlikt uz gala patērētājiem, ceļot savu preču un pakalpojumu cenas.

Tomēr fakts, ka inflāciju ir izdevies sabremzēt un arī darba samaksas kāpums vairs nesolās būt pārāk liels, nenozīmē, ka darba devēji var uzelpot. Ne visai iepriecinošā demogrāfiskā situācija Latvijā un Eiropā kopumā nozīmē vienu lietu – spiediens darba tirgū nemazināsies. Turklāt gribam to vai ne, bet tas pieprasīs izmaiņas gan tajā, kā skatāmies uz Latvijā pieejamajiem darbiniekiem, gan uz imigrāciju, gan uz ieguldījumiem arvien straujākā daudzu procesu automatizācijā un IT risinājumu lietojumā.

Maz un vēl mazāk darbinieku

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka kopš 2022.gada faktiskā bezdarba līmenis Latvijā svārstās ap 7% - ir mēneši, kad tas ir nedaudz lielāks, ir mēneši, kad mazāks, bet tendence ir diezgan nemainīga. Reģistrētā bezdarba līmenis, kuru aprēķina Nodarbinātības valsts aģentūra, un kas parāda, cik daudz bezdarbnieku ir vairāk vai mazāk aktīvā darba meklēšanas procesā, ir vēl zemāks – virs 5%.

“Mums šobrīd darba tirgū ir ļoti maz brīvu darbinieku, mazāk, nekā jebkad ir bijis, mazāk nekā 2007. un 2008.gadā jeb "treknajos gados" pirms krīzes, kad arī bija laiks, ka darbā ņēma praktiski visus, kam ir divas rokas, divas kājas un galva. Šajā brīdī spiediens darba tirgū ir vēl lielāks. Tādēļ no darba devēju viedokļa šis nav vienkāršs laiks, lai atrastu darbiniekus,” intervijā aģentūrai LETA atzīst pētījumu un vadības konsultāciju uzņēmuma "Figure Baltic Advisory" valdes locekle un vecākā konsultante Anta Praņēviča.

Bankas "Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš, komentējot bezdarba datus, šī gada pirmās puses darba tirgu raksturo kā "plakanu" - tieši tādu pašu kā Latvijas ekonomika kopumā. Viņš arī norāda uz straujo algu kāpumu - tā nebūtu, ja būtu potenciālo darbinieku pārpilnība. Turklāt nav tā, ka algas straujāk augtu augstākas kvalifikācijas nozarēs, kas varētu liecināt par strukturālā bezdarba problēmu, ir drīzāk otrādi.

Latvija nav unikāla

Tomēr tas, ka ir salīdzinoši maz brīvu darbinieku, kā arī ir piedzīvots pamatīgs algu kāpums nav nekas tāds, kas būtu raksturīgs tikai Latvijai. Ļoti līdzīga situācija ir gan Latvijas kaimiņvalstīs, gan Eiropā kopumā.

Igaunijā vidējās bruto darba algas pieaugums par divcipara skaitli tika reģistrēts trīs 2023.gada ceturkšņus pēc kārtas. Kopš 2023.gada pēdējā ceturkšņa algu kāpums turpinājās, taču kļuva mērenāks, liecina Igaunijas statistikas dati. Arī bezdarbs Igaunijā ir visai līdzīgs Latvijas rādītājiem. 2024.gada otrajā ceturksnī bezdarbs bija 7,6%.

Lietuvā 2024.gada vidū bezdarba līmenis atradās pie 6,9%, pēdējo ceturkšņu laikā šūpojoties amplitūdā no 6 līdz 8%, liecina statistikas dati. Savukārt attiecībā uz atalgojumu “SEB Bank” savā “Nordic Outlook” apskatā norāda, ka tas ir pārspējis prognozes un kopumā 2024.gadā atalgojums Lietuvā varētu augt par 8,1%. Banka arī norāda, ka pastāv risks, ka algas var augt pārāk strauji, jo kamēr algas aug, tikmēr produktivitātes rādītāji Latvijas dienvidu kaimiņvalstī krītas.

Eiropas attīstības un sadarbības organizācija (OECD) savā 2024.gada nodarbinātības pārskatā norāda, ka vairumā OECD dalībvalstu bezdarbs saglabājas vēsturiski zemākajos līmeņos, savukārt nodarbinātības rādītāji ir sasnieguši rekordus. Lai gan spriedze darba tirgū pamazām mazinās, situācija nav vienkārša.

Arī atalgojums vairumā OECD valstu ir turpinājis augt, tomēr aptuveni pusē organizācijas dalībvalstu tas ir zem 2019.gada līmeņa. Vienlaikus redzams, ka no OECD Eiropas dalībvalstīm tieši Latvija, Lietuva, Polija un Ungārija ir piedzīvojušas lielāko reālās darba algas kāpumu 2024.gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

Darba tirgus atalgojuma spīlēs

No vienas puses darba devēji šodien var sūdzēties par to, ka darbiniekiem nākas maksāt daudz vairāk nekā vēl pirms dažiem gadiem. No otras puses būs visai maz darbinieku, kuri teiks, ka tagad nu gan “peldas kā nieres taukos”, jo inflācijas dēļ zaudētā pirktspēja atjaunojas daudz lēnākā tempā nekā iepriekš tika piedzīvots patēriņa cenu lēciens. Tomēr visi eksperti ir vienisprātis, ka turpmāk tik strauju atalgojuma pieaugumu kā iepriekš vairs neredzēsim.

"Figure Baltic Advisory" ikgadējais 2024.gada Vispārējais atalgojuma pētījums liecina, ka Latvijā vidējais pamata atalgojums mēnesī, tam pašam darbiniekam strādājot tajā pašā amatā, gada laikā pieaudzis par 8,2%. Iepriekšējā gadā kāpums bija par 11,5%. Savukārt Igaunijā vidējā mēneša pamatalga pērn palielinājās par 7,3%, bet Lietuvā - par 8,8%.

"Figure Baltic Advisory" sagaida, ka nākamajā gadā atalgojuma pieaugums Latvijā būs mērenāks - mēneša pamatalga varētu pieaugt par 5,3%.

Analizējot plānotās darbinieku izmaiņas līdz 2024.gada beigām, secināts, ka 57% organizāciju Latvijā darbinieku skaits palielināsies, kamēr Lietuvā un arī Igaunijā 63%, savukārt 31% organizāciju Latvijā darbinieku skaits šā gada laikā nemainīsies (Lietuvā - 26%, Igaunijā - 25%), bet 12% - samazināsies (Lietuvā - 11%, Igaunijā - 12%).

Lai gan inflācijas radītais ugunsgrēks darba ņēmēju maciņos varētu būt jau nodzēsts, atalgojuma jautājumā atslābt neļaus ilgtermiņa problēma, kas ir saistīta ar demogrāfiju un to, cik vispār Latvijā ir iedzīvotāju darbspējīgā vecumā.

“Piemēram, 2022.gadā no darba tirgus izgāja ap 12 400 darbinieku, kas ir gandrīz līdzvērtīgi Cēsu pilsētas iedzīvotāju skaitam. Līdz ar to spiediens darba tirgū tikai aug. Arī mūsu ekonomika aug, un tas nozīmē, ka pieprasījums pēc darbiniekiem kļūst tikai lielāks. Tāpēc, lai savā organizācijā piesaistītu jaunu darbinieku, visticamāk, viņš būs jāpārpērk no kāda cita uzņēmuma, un tas nav lēti, tas noteikti nevar notikt par vidējo algu tirgū. Vēl grūtāk ir atrast darbiniekus ar konkrētām prasmēm. Turklāt, attīstoties tehnoloģijām, ienākot mākslīgajam intelektam, strauji mainās tas, kas darba devējam ir nepieciešams, un prasības kandidātiem jau ir pavisam citādākas nekā vēl pirms pieciem gadiem. Tā visa rezultātā var prognozēt, ka spiediens darba tirgū tuvākajā laikā nemazināsies. Gaidīt, ka darba tirgū parādīsies daudz brīvu darbinieku, nevar,” uzsver Praņēviča.

Kur atrast darbinieku? Varbūt tepat?

Jautājums, kur atrast darbiniekus, pašlaik nodarbina ne vienu vien darba devēju. Risinājumi ir visai skaidri, bet, lai tos ieviestu dzīvē, vajadzīga attieksmes maiņa gan valsts, gan uzņēmumu līmenī.

Viens no vienkāršākajiem ir sākt citādāk lūkoties uz Latvijā jau pieejamajiem darbinieku resursiem. Tostarp Praņēviča norāda, lai gan Eiropas līmenī daudz tiek runāts par sieviešu un jauniešu problēmām darba tirgū, Latvijas gadījumā īpaša uzmanība ir jāpievērš vecāka gadagājuma darbiniekiem, kuru Latvijas demogrāfiskās situācijas dēļ kļūst arvien vairāk un kuri darba iespēju ziņā Latvijā saskaras ar diskrimināciju.

“Turklāt te runa ne tik daudz ir par to, ka vecākam darbiniekam speciāli maksātu zemāku algu, bet gan viņus vienkārši nepieņem darbā. Diskriminācija izpaužas tā, ka darba devējs pasaka "mēs gribam jaunāku darbinieku", "viņš neiederēsies mūsu uzņēmuma kultūrā" utt. Te nu uz āru nāk ļoti daudz aizspriedumu. Turklāt nav jāgaida pat pirmspensijas vecums, jau sasniedzot 40 gadus, iespējas darba tirgū kļūst daudz ierobežotākas,” atzīst Praņēviča.

Arī Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs pētījumā par to, kā panākt noturīgu Latvijas tautsaimniecības izaugsmi, secina, ka Latvijas ekonomikas izaugsmes tempu var paātrināt par gandrīz diviem procentpunktiem gadā uz cilvēkkapitāla komponentes rēķina. Taču, lai tas notiktu, ir nepieciešams paaugstināt izglītības kvalitāti un līmeni, aktivizēt iekšējās darbaroku rezerves, mazināt priekšlaicīgu mirstību darbspējas vecumā un uzlabot nodarbināto iedzīvotāju veselību.

Krasnopjorovs norāda, ka Latvijā iekšējā darbaroku rezerve ir lēšama ap 73 tūkstošiem cilvēku, no kuriem ne visi ir reģistrējušies kā bezdarbnieki un meklē darbu. Kā piemēru viņš min vienu iedzīvotāju grupu – vīriešus 55-59 gadu vecumā. No 58 tūkstošiem šīs grupas iedzīvotāju ap 15 tūkstošiem nestrādā un starptautiskā prakse liecina, ka katrs trešais jeb 5000 cilvēku reāli varētu atgriezties darba tirgū “Ja iemesli, kāpēc šie cilvēki nav nodarbināti, ir novecojusi izglītība, vājas digitālās prasmes un veselības stāvokļa pasliktinājums, politikas veidotāju rokās ir daudzi rīki, lai viņiem palīdzētu atgriezties darba tirgū,” uzsver Latvijas Bankas ekonomists.

Vienlaikus gan viņš norāda, ka būtu naivi uzskatīt, ka minēto 73 tūkstošu “rezervisu” atgriešana darba tirgū dotu līdzvērtīgu pienesumu pašlaik nodarbinātajiem, jo visdrīzāk daļa varētu strādāt tikai uz pusslodzi, viņu darba produktivitāte būtu zemāka, bet jebkurā gadījumā tas varētu paātrināt Latvijas ekonomikas izaugsmi un palīdzēt šiem cilvēkiem izkļūt no sociālās atstumtības.

Imigrācijas karstais kartupelis

Kā karsts kartupelis starp politiķiem un darba devējiem tiek mētāts jautājums par imigrāciju, lai risinātu problēmas darba tirgū.

Strautiņš no bankas “Luminor” uzsver, ka Latvija nekur neaizbēgs no imigrācijas politikas tēmas, lai gan patlaban sabiedriskā diskusija par to ir realitātes noliegšanas fāzē. Strautiņš, norāda, ja tiks pieļauta tālāka nozīmīga iedzīvotāju skaita samazināšanās, tas var būt ļoti negatīvs signāls Latvijā dzimušiem cilvēkiem, kad viņi, iespējams, domā par to, vai saistīt savu nākotni ar mūsu valsti vai nē. Tālāka iedzīvotāju skaita samazināšanās nozīmētu, ka šeit ir gaidāmi ļoti trūcīgi ienākumi vecumdienās, savukārt ieguldījumi mājokļos ar laiku var zaudēt vērtību.

"Jau notiekošo populācijas sarukumu šobrīd vairs var apturēt tikai ar imigrācijas palīdzību. Tas ir nesen izdevies mūsu kaimiņvalstij Lietuvai. Ja ekonomiskās politikas veidotāji vēlas, lai uzņēmumi ieguldītu uz vietējo patēriņu orientētajā ekonomikas daļā, lai bankas vēlētos kreditēt mājokļu attīstību, ir jāpiedāvā reālistiski risinājumi iedzīvotāju skaita stabilizēšanai," uzskata Strautiņš.

Savukārt Krasnopjorovs norāda, lai imigrācija veicinātu ne tikai ekonomikas apjomu, bet arī dzīves līmeni valstī, piesaistītajiem migrantiem ir jābūt ar augstāku kvalifikāciju nekā vietējo iedzīvotāju vidējais līmenis.

“Kaut arī daži uzņēmēji iegūtu arī no zemas kvalifikācijas strādnieku masveida piesaistīšanas Latvijas darba tirgum, jo tie varētu izmaksāt lētāk par vietējiem darbiniekiem vai investīcijām ražošanas procesu automatizācijā, ar lētāka darbaspēka ievešanu nevarēs panākt dzīves līmeņa pieaugumu visai Latvijas sabiedrībai,” uzsver Latvijas Bankas ekonomists.

Ieguldījumi digitalizācijā, automatizācijā, robotizācijā

Kamēr daudz tiek runāts par darba roku trūkumu, straujā IT risinājumu attīstība pašlaik paver iespējas pavisam citai darba organizācijai, kurā daudzas mehāniskas vai rutīnas darbības var nodrošināt roboti un digitālie risinājumi, cilvēkus novirzot citu funkciju veikšanai. Tomēr arī te ir vairāki “bet”. Jautāts, kurās nozarēs klibo digitālo rīku ieviešana, IT risinājumu izstrādātāja "ZZ Dats" direktors Edžus Žeiris intervijā aģentūrai LETA atbild, ka praktiski visās un pie vainas ir gan nepietiekamās investīcijas, gan zināšanu trūkums.

Turklāt jautājums par digitalizāciju un automatizāciju rada satraukumu par divām lietām. Viena ir speciālistu trūkums, kuriem ir atbilstošas zināšanas šādu risinājumu izstrādē, ieviešanā un apkalpošanā. Otra ir saistīta ar to, ka daudzi cilvēki zaudēs savus līdzšinējos darbus.

Tomēr Praņēviča uzsver, ka izvēles nav un ir jāveicina strauja inovāciju attīstība, darbinieku pārkvalifikācija un viss iespējamais atbalsts mācībām un jaunu prasmju iegūšanai.

“Te nu ir jāspiež gāze grīdā, jo darbinieku nākotnē trūks vēl vairāk, un tas nozīmē, ka spiediens uz algām arī tikai un vienīgi augs,” uzsver "Figure Baltic Advisory" pārstāve.

Viņa arī noraida bažas par to, ka tehnoloģijas padarīs cilvēkus par bezdarbniekiem, uzsverot, ka nākotnē daudz vairāk būs vajadzīgi ne tikai darbinieki ar augstāko izglītību, bet arī praktisko darbu veicēji. Jau tagad ļoti trūkst elektriķu, santehniķu, mehāniķu, metinātāju, kalēju. Tas nozīmē, ka nav uzreiz jādomā par IT un augstāko matemātiku, ir jādomā, kā cilvēkus bez noteiktas profesionālās izglītības var iedvesmot apgūt praktisko darbu profesijas, uzsver Praņēviča.

Vienlaikus viņa norāda, ka arī šajās profesijās mūsdienās klāt nāk vajadzība mācīties un apgūt jaunās tehnoloģijas.

Arī Žeiris aicina nebaidīties no tā, ka, piemēram, mākslīgais intelekts aizstās cilvēku.

“Tas tomēr ir asistents. Jā, vieglākos uzdevumus tas var atrisināt diezgan vienkārši, bet sarežģītākos uzdevumos tas pilda asistenta funkciju, un šādā nozīmē tas ir jāizmanto, un mēs to arī izmantojam arvien plašāk. Turklāt, ja mēs to nedarīsim, tad atpaliksim un nebūsim konkurētspējīgi pasaules tirgū,” norādīja "ZZ Dats" direktors.

Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. cookies). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes. Vairāk par sīkdatnēm Cookie Info Script